Mani vienmēr ir interesējis emocionālais stāvoklis, kam raksturīga jutekliska tieksme pret otru cilvēku, sirsnība un simpātijas, bet, ja tā padomā, tad mīlestības jūtas manā dzīvē nevar nosaukt par prioritāti numur viens. Es labprāt ieguldu enerģiju savā darbā, rakstniecībā, lasīšanā, sarunās utt. Manī jau kopš bērnības ir bijusi iekšējā autonomija un tāda kā "garša" pēc personiskās realizācijas. Un lielāko dzīves daļu es ticu pati saviem mērķiem.

- Man jāpierod pie tava rakstura. Es viņu varētu aprakstīt kā ekstraordināru. Spožu. Daudzpusīgu. Neparastu. Un tas ir tieši tas, kas man tevī ļoti patīk - tavs dzīvīgums. Es pats neesmu tik dzīvelīgs, tik enerģisks. Sabučojamies un man pirmo reizi dzīvē nav vairs, ko sliktu rakstīt par Vīrieti. Par to arī šoreiz stāstīju savam psihoterapeitam, ka esmu satikusi tādu vīrieti, kuram nav psihoemocionālas traumas, kur tās ir bijušas man. Tā ir lieliska sajūta un manas izjūtas satiekoties ar šo vīrieti ir kā rokgrupas Mastodon dziesmas "The Sparrow" vārdos - tiecies pēc laimes ar uzticību. 

O, randiņš! Apsveicu!Sasmējos par komentāru vienam no maniem video, kuru biju ievietojusi savā resna_barbija Instagram kontā. It kā man randiņš būtu kāds Brīnums un es pēkšņi būtu satikusi princi, un visām savām lasītājām un skatītājām paziņotu, ja Tu ilgi meklēsi, tad var atrast tādu princi, simts procenti. Hahaha, psihoterapijas ietvaros to sauktu par maģisko domāšanu, bet Brīnumu neviens nav redzējis.

Ir daudz jautājumu, uz kuriem es neprotu atbildēt. Tāpēc ilgāku laiku nav bijis šis bloga ieraksts, jo risināju visdažādākās problēmas. Sapratu, ka joprojām ir Covid-19 un rīt tas nebeigsies, jo neviens nezina vīrusa dabu un tas var turpināties kādu laiku, pat gadus, un jāpieņem lēmumi vadoties no šādas C19 vīrusa situācijas un šādā dzīvē ar C19 jāpamanās arī būt laimīgai. 

- "Bāc, Ingrīda, kādam tie jaunie puikas ir jāmāca! Man vispār ilgus gadus nebija ne jausmas ne par mēnešreizēm, ne par to, kādas vēl sievietēm ir problēmas, jo tas neskāra manu dzīvi. Mani vecāki ne vārda nestāstīja. Un lielākajai daļai citu puišu tāpat. Turklāt mani vecāki vēl ir daudz darījuši salīdzinot ar citiem. Vismaz esmu ķīmijas doktorantūrā.

Skeitborda treniņu pabeidzu ar trenera vārdiem: "Nākamajā treniņā jau es varēšu uzfilmēt, kā tu patstāvīgi kruīzē. Iemūžināsim tavu progresu."

Jutos gandarīta un priecīga. Man ir progress, jāāāāāā, tā ir! Un es trenējos tikai mēnesi un nekad iepriekš neesmu trenējusies dēļu līdzsvara sporta veidos. Katrs skeitborda treniņš liek man vairāk iesvīst nekā 6km skriešanas laiks.